Lilita, Irita, Ita
Latvija,
27. Oktobris
Oktobra izskaņā daudzviet pasaulē tiek svinēts Halovīns. Arī Latvijā šie svētki pēdējos gados kļūst arvien populārāki – bērni pārģērbjas par spokiem, raganām un citiem mošķiem, māju pagalmos iemirdzas izgrebti ķirbji, bet pie namdurvīm skan jautājums: “Saldumus vai izjokošanu?” Tikmēr latviešu tradīcijās šis ir arī Veļu laiks – klusāks un pārdomu pilns periods, kad tika pieminēti aizgājušie tuvinieki. Lai gan abu tradīciju pamatā ir līdzīgas idejas par saikni ar garu pasauli, to nozīme un svinēšanas veids ir atšķirīgs.
Halovīns jeb Halloween tiek svinēts 31. oktobrī – Visu svēto dienas priekšvakarā. Pats nosaukums cēlies no angļu valodas vārdu savienojuma All Hallows’ Eve, kas nozīmē Visu svēto priekšvakaru. Svētku pirmsākumi meklējami senajās ķeltu tradīcijās. Senie ķelti ticēja, ka šajā laikā robeža starp dzīvo un mirušo pasauli kļūst īpaši plāna un gari var apmeklēt dzīvo pasauli.
Lai pasargātos no ļaunajiem gariem, cilvēki mēdza ģērbties maskās un kostīmos, kā arī aizdedzināt ugunskurus. Laika gaitā šīs tradīcijas savijās ar kristīgajām Visu svēto dienas un Visu dvēseļu dienas paražām.
Mūsdienu Halovīns ir krietni mainījies. Īpaši lielu popularitāti tas ieguva Amerikas Savienotajās Valstīs, kur nostiprinājās tradīcija bērniem pārģērbties, apmeklēt kaimiņu mājas un prasīt saldumus. Tieši no Amerikas pasaulē izplatījās arī daudzas mūsdienās pazīstamās svētku tradīcijas – izgrebti ķirbji, spocīgas dekorācijas un tematiskas ballītes.
Latviešu folklorā rudens ir laiks, kad īpaši godināja aizgājušos senčus. Šo periodu dēvēja par Veļu laiku, bet dažādos Latvijas novados tam bija arī citi nosaukumi – dievaines, zemlikas, iļģu laiks un dvēseļu laiks.
Senie latvieši ticēja, ka rudenī, kad raža novākta, dienas kļūst īsākas un pār laukiem sāk velties migla, aizgājušo tuvinieku gari jeb veļi var atgriezties pie savām dzimtajām mājām.
Veļu laiks nebija piesaistīts vienai konkrētai dienai. Dažādos novados un vēsturiskajos pierakstos tā ilgums atšķīrās. Bieži tas tika saistīts ar laiku no Miķeļiem (29. septembra) līdz Mārtiņiem (10. novembrim), bet citviet – ar periodu līdz pirmajam salam.
Atšķirībā no Halovīna, kas mūsdienās lielākoties ir vienas dienas svinības, Veļu laiks varēja ilgt vairākas nedēļas.
Veļu laiks bija salīdzinoši kluss un pārdomām veltīts periods. Cilvēki centās izvairīties no skaļām izklaidēm, bet īpašu uzmanību pievērsa aizgājušo tuvinieku pieminēšanai.
Viena no nozīmīgākajām tradīcijām bija veļu mielasta rīkošana. Ģimenes gatavoja ēdienus un dzērienus, ko bija iecienījuši aizgājušie radinieki, un atsevišķā telpā klāja viņiem galdu. Veļus aicināja ciemos, lai tie mielotos un nākamajā gadā būtu labvēlīgi dzīvajiem.
Tika uzskatīts, ka aizgājušie senči var palīdzēt saviem pēcnācējiem, sargāt māju, gādāt par veselību un pat veicināt nākamā gada ražu.
Veļu mielasts nebija tikai ēdiena nolikšana aizgājējiem. Tā bija arī iespēja uzturēt saikni ar dzimtu un izrādīt pateicību tiem, kuri dzīvojuši pirms mums.
Lai gan mūsdienās šīs tradīcijas izskatās ļoti atšķirīgas, tām ir vairāki kopīgi elementi.
Saikne ar mirušo pasauli. Gan Halovīna, gan Veļu laika pamatā ir priekšstats, ka rudens periodā dzīvo un mirušo pasaule kļūst tuvākas. Abās tradīcijās pastāv ticējumi par aizgājušo gariem un to klātbūtni.
Maskošanās. Halovīnā cilvēki pārģērbjas par spokiem, raganām, skeletiem un citiem tēliem. Arī latviešu tradīcijās pastāvēja plaša maskošanās kultūra. Tiesa, latvieši masku gājienos parasti devās pēc Veļu laika – īpaši no Mārtiņiem līdz Meteņiem.
Cienasts un mielasts. Halovīnā bērni dodas no mājas uz māju, lai saņemtu saldumus, savukārt latviešu senči klāja mielasta galdu, aicinot pie tā savus aizgājušos tuviniekus.
Rudens un gadalaiku maiņa. Abas tradīcijas saistītas ar ražas novākšanas noslēgumu, dabas nomierināšanos un pāreju uz tumšāko gada periodu.
Lielākā atšķirība ir svētku noskaņā un to galvenajā mērķī. Halovīns mūsdienās ir kļuvis par izklaidējošiem svētkiem, kuros svarīga ir maskošanās, jautrība, rotaļīga baidīšanās un kopā būšana. Bērni un pieaugušie sacenšas oriģinālākajos kostīmos, rotā mājas un piedalās tematiskās ballītēs.
Savukārt Veļu laiks tradicionāli bija daudz klusāks un svinīgāks. Tā galvenais mērķis bija pieminēt aizgājušos, uzturēt saikni ar senčiem un godināt dzimtas vēsturi. Tā nebija biedēšana vai izklaide, bet gan cieņas un pateicības izrādīšana.
Galu galā – Halovīns māca mums rotaļīgi paskatīties uz bailēm, bet Veļu laiks atgādina, ka cilvēki, kuri reiz bijuši mums līdzās, turpina dzīvot mūsu atmiņās un stāstos.
