“Veselības kompass”: Kā dzīve mainās pēc 1. tipa diabēta diagnozes?

Diabēts Latvijā skar ļoti daudz cilvēku, un arvien biežāk šī slimība tiek diagnosticēta arī bērniem un jauniešiem. 1. tipa diabēts nozīmē, ka ikdienā ir jākontrolē cukura līmenis asinīs, jālieto insulīns un īpaši jārūpējas par savu veselību. Taču tas nebūt nenozīmē, ka dzīve apstājas. Enija ar diabētu sadzīvo jau daudzus gadus. Viņai šo diagnozi atklāja, kad meitenei bija tikai vienpadsmit gadu. Toreiz Enija bija mazs, nobijies bērns un īsti nesaprata, ko šī slimība nozīmē un kā tā izmainīs viņas dzīvi. Viņa atceras savu pirmo injekciju: toreiz šķita, ka tā būs tikai viena un viss atkal būs kā iepriekš. Taču drīz kļuva skaidrs – diabēts būs līdzās visu mūžu.

“Pilnīgi noteikti tas mainīja katru aspektu no ikdienas, un nebija vairs tik vienkārši iziet ārā paēst kafejnīcā, jo vienmēr ir jādomā par to, cik tu ēd, ko tu ēd, cik šajā ēdienā ir ogļhidrāti, un arī laiki – cikos tu ēd, cikos tu ēdi pagājušoreiz, cikos ēdīsi nākamreiz. Tas viss ikdienā tādu lielu matemātikas formulu izveido galvā, jo tagad diendienā es varu paskatīties uz šķīvi un pateikt uzreiz, cik tur ir ogļhidrāti aptuveni, lai es saprotu, cik man ir jāšpricē. Un tāpat ar skolas dzīvi – tas ļoti izmainīja sportošanu, it īpaši, jo vienmēr jādomā līdzi, vai tu vari piedalīties sporta stundā, vai cukurs nenokritīs par zemu vai tieši otrādi – par augstu,” stāsta Enija Lapiņa.

Ilgus gadus Enija domāja, ka diabēts viņas dzīvi ļoti ierobežo. Taču ar laiku viņa saprata – viss lielā mērā ir atkarīgs no paša cilvēka. Slimība Enijai ir mantota no tēta, un tieši viņš kļuva par lielāko piemēru – ka ar šo diagnozi dzīve nebeidzas. Pēdējo divu gadu laikā Enija aktīvi pievērsusies sportam, tomēr ikdienas stress darbā un emocionālie pārdzīvojumi ietekmē arī cukura līmeni asinīs.

“Ar ko es ikdienā ļoti saskaros – kad, piemēram, eju uz zāli un sportoju un esmu visu izdarījusi pēc ‘grāmatas’, bet cukurs vienalga kāpj debesīs, un es nesaprotu, kāpēc tā ir. Varbūt vienkārši bija slikts miegs, varbūt stress, varbūt pārslodze. Un tas viss tik ļoti ietekmē cukura līmeni. Man šķiet, par šo tiek par maz runāts, jo daudzi joprojām domā, ka tikai ēdiens to ietekmē, bet tā nav,” norāda Enija Lapiņa.

Vairākas reizes dienā Enijai jāmēra cukura līmenis asinīs un jālieto insulīns. Injekcijas, sensori un aplikācijas telefonā ir kļuvušas par neatņemamu viņas ikdienas daļu.

“Šis ir mans glikozes sensors. Tas 24 stundas diennaktī nolasa manus cukura rādītājus, un šis konkrētais turas 15 dienas. Katru minūti dati atjaunojas, un es visu laiku telefonā varu redzēt, cik man ir cukurs,” stāsta Enija Lapiņa.

Īpašu diētu Enija neievēro, svarīgākais ir sekot līdzi ogļhidrātu daudzumam. Tāpēc ļoti palīdz, ja ēdināšanas iestādes norāda, cik ogļhidrātu ir katrā porcijā. Tomēr ikdienā netrūkst arī izaicinājumu – jāspēj tikt galā ar ikdienas sīkumiem, jāseko līdzi veselībai un jāiet uz darbu neatkarīgi no pašsajūtas. Reizēm viņu pārņem arī bailes – kas notiks, ja cukura līmenis pēkšņi nokritīs un vai apkārtējie pratīs palīdzēt.

“Vienmēr ir jābūt līdzi testa strēmelēm, kas nozīmē, ka tad, kad gribi ēst, tev katru reizi ir jādur pirkstā un jāparbauda cukura līmenis, un tu nevari tam sekot līdzi visu laiku. Un glikozes sensori ir ļoti dārgi, un tā, manuprāt, ir liela problēma daudziem diabēta pacientiem Latvijā,” norāda Enija Lapiņa.

Citiem cilvēkiem ar diabētu Enija novēl neapstāties pie iesāktā un neatteikties no saviem mērķiem. Blakus turēt cilvēkus, kuri atbalsta, iedrošina un palīdz pieņemt pareizos lēmumus, jo tieši atbalsts bieži ir tas, kas palīdz turpināt iet uz priekšu.