Iza, Izabella
Latvija,
13. Septembris
Ar klusuma brīdi un atmiņu stāstiem Liepājā pieminēta Šķēdes traģēdija, 1941.gadā iznīcinot vietējo ebreju kopienu. Aizlūdzot par nošautajiem bērniem, sievietēm un sirmgalvjiem, Liepājas okupācijas muzejā atklāta holokaustā izdzīvojušā vēsturnieka Marģera Vestermaņa mūža darbu: grāmatu par ebreju glābējiem “Cilvēcība tomēr nav mirusi”.
Apritējuši 84 gadi kopš ebreju slepkavošanas Šķēdes kāpās, bet atmiņas joprojām ir ļoti dzīvas.
“Mans tēvs un mana mamma ir izglābušies kopā ar pārējiem vēl deviņiem latviešu ebrejiem, pateicoties Liepājas latviešu ģimenei — Robertam un Johannai Seduliem. Gandrīz divus gadus slēpa pie sevis vienpadsmit ebrejus pagrabā. Viņiem bija divas mazas meitiņas, un tas ir tas briesmīgākais. Tad iedomājieties, ka viņiem kaut kādā veidā bija jāmeklē ko ēdamu tiem, kuri nevarēja iziet ārā, jo viņi slēpās pilsētas centrā un apsardze un policija staigāja apkārt ar suņiem. Piedodiet, es nevaru,” stāsta izglābtās ebreju ģimenes meita Ilana Ivanova.
Tieši par šādu neiznīcināmu cilvēcību vēsta ebreju tautas vēsturnieka Marģera Vestermaņa jaunā grāmata, kas tika atklāta Liepājas okupācijas muzejā, pieminot vairāk nekā 2700 Šķēdē nogalinātos.
Marģers Vestermanis, vēstures zinātņu doktors un grāmatas autors: “Mēs saņēmām no Maskavas savulaik izvestos vācu nacistu okupācijas laiku dokumentus, un tika nolemts no šiem dokumentiem sastādīt krājumu par nacistu okupācijas režīmu Latvijā.”
“1941. gada 15. līdz 17. decembrī notika šausmīgs noziegums pret cilvēci. Šis ir vēsturnieka mūža darbs, un mēs esam ļoti priecīgi, ka šodien šo grāmatu varēsim atvērt šeit.” — Inna Gīle, Liepājas muzeja vadošā pētniece.
Vēsturnieka iecere pārtapa apjomīgā izdevumā, kura sagatavošana prasīja ne tikai profesionālu precizitāti, bet arī prasmi strādāt ar ļoti smagu un personisku materiālu.
Marģers Vestermanis ir faktiski pēdējais šobrīd jau Holokaustā izdzīvojušais, un tas ir caur viņa pieredzi. Viņš spēj savienot šo profesionālo vēsturnieka skatījumu un dokumentu izpēti ar savu personīgo pieredzi,” norāda grāmatas redaktore un līdzautore Jolanta Treile.
Grāmata kalpoja par pamatu arī diskusijai par sabiedrības izvēlēm toreiz un tagad, meklējot kopsakarības holokausta norisēs dažādās Latvijas vietās.
“Laba diskusija ir tā, kas reizēm beidzās ar asākiem jautājumiem, varbūt neatbildētiem jautājumiem.” — Kaspars Zellis, vēsturnieks un grāmatas recenzents.
Pēc oficiālajām uzrunām un diskusijas dalībnieki vēl uzkavējās muzejā, lai sarunās dalītos savās atmiņās un arī pārdomās.
