“Kā pieci pirksti”: Kā ēku energoefektivitāte var samazināt izmaksas un CO₂ emisijas Latvijā?

Latvijā liela daļa dzīvojamā fonda būvēta pagājušā gadsimta otrajā pusē, kad energoefektivitātes prasības bija krietni zemākas nekā šobrīd. Tas nozīmē ievērojamus siltuma zudumus, augstus apkures rēķinus un nevienmērīgu iekštelpu klimatu. Pēdējo gadu pieredze rāda, ka pēc ēku siltināšanas un inženiertīklu sakārtošanas apkures izmaksas iespējams samazināt pat par 30–50 procentiem, vienlaikus uzlabojot dzīves kvalitāti un ēkas tehnisko stāvokli. Taču ceļš līdz kopīgam lēmumam par renovāciju nereti ir sarežģīts – nepieciešama iedzīvotāju vienošanās, finansējuma piesaiste un uzticēšanās ilgtermiņa ieguvumiem.

Par to, kas ir bezemisiju ēka un cik lielu daļu no Latvijas kopējām CO₂ emisijām rada ēku sektors, stāsta Ekonomikas ministrijas Enerģētikas finanšu instrumentu departamenta direktore Selīna Ābelniece.

“Bezemisiju ēku mēs uzskatām par ēku ar zemu enerģijas patēriņu, kas vai nu ir celta pēc jaunajiem standartiem, vai arī ir labi nosiltināta. Ekspluatācijas laikā tā nerada siltumnīcefekta gāzu emisijas uz vietas. Ja ēka ir pieslēgta siltumapgādei, kas izmanto atjaunojamos energoresursus, arī to var uzskatīt par bezemisiju ēku. Ir arī gandrīz nulles enerģijas ēkas, kurām noteiktas konkrētas enerģijas patēriņa robežvērtības. Lielākā daļa ēku Latvijā diemžēl ir E, F vai G energoefektivitātes klasē un patērē neadekvāti lielu enerģijas apjomu,” skaidro Selīna Ābelniece.

“Mājas rada vismaz ceturto daļu no kopējām emisijām un patērē enerģiju gan karstā ūdens sagatavošanai, gan apkurei, gan ēdiena gatavošanai. Tas ir būtisks sektors, kurā iespējams panākt ievērojamus uzlabojumus un lielu ieguvumu sabiedrībai,” norāda Selīna Ābelniece.

Energoefektivitātes uzlabošana būtībā ir ēkas “sakārtošana”, lai tā patērētu mazāk enerģijas un būtu ilgtspējīgāka. Praksē tas visbiežāk ietver ārsienu, jumta un pagraba siltināšanu, logu un durvju nomaiņu pret energoefektīvākiem risinājumiem, efektīvākas apkures sistēmas uzstādīšanu vai nomaiņu, ventilācijas ar siltuma atgūšanu jeb rekuperāciju ierīkošanu, kā arī atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju, piemēram, saules paneļu, uzstādīšanu.

Būvniecības nozares pārstāvis Kaspars Bucis norāda, ka gan privātmājas, gan publiskās ēkas iespējams projektēt un būvēt ļoti atšķirīgi – nav vienas universālas pieejas, kas derētu visiem. Viņš uzsver, ka kvalitatīvs rezultāts sākas ar skaidru izpratni par ēkas mērķi un ilgtermiņa redzējumu, tikai pēc tam izvērtējot materiālus, tehnoloģijas un energoefektivitātes risinājumus.

“Jāsāk ar to, kam tā māja būs paredzēta, cik cilvēkiem un kas notiks pēc tam, kad bērni izaugs. Tad mēs varam atgriezties pie materiālu izvēles. Eiropas regulas nosaka, ka visam jābūt ar CE marķējumu. Līdz ar to materiāli kļūst videi draudzīgāki, un tiek mazināti riski veselībai, piemēram, elpceļu kairinājums vai alerģiskas reakcijas,” stāsta nekustamo īpašumu speciālists uzņēmumā “AG Projekts” Kaspars Bucis.

Privātajā sektorā, īpaši individuālo māju īpašniekiem, ir plašākas izvēles iespējas attiecībā uz siltumenerģijas avotu. Atšķirībā no centralizētās apkures pieslēgumiem pilsētās, ārpus blīvas pilsētvides bieži jāmeklē ilgtspējīgi risinājumi.

“Ja neatrodies pilsētvidē, ir jādomā par alternatīvām. Siltumsūknis piedāvā fantastiskas iespējas – tam var pieslēgt saules paneļus, saražoto elektrību izmantot savām vajadzībām vai automašīnas uzlādei. Tas šobrīd ir modernākais risinājums. Viena perfekta scenārija mājas būvniecībā nav – cik projektētāju un pasūtītāju, tik arī viedokļu,” norāda Kaspars Bucis.