“Klusēšana ir kļūda” – Liepājā demonstrē animācijas filmu par holokaustu un paaudžu traumu pārmantošanu

Liepājas okupācijas muzejā, piedaloties stāsta autoram, Izraēlas karikatūristam Mišelam Kiškam, notika animācijas filmas “Mana tēva noslēpumi” seanss. Filmas pamatā ir autora biogrāfisks darbs, kurā atspoguļota viņa ģimenes pieredze holokaustā un tas, kā vecāku trauma ietekmē nākamās paaudzes.

Stāsts sākas 1956. gadā Briselē, ebreju zēnu Mišela un viņa brāļa Čārlija ģimenē. Zēni nojauš, ka aiz tēva Anrī noslēgtības slēpjas baisa pagātne. Tās ir Aušvicas koncentrācijas nometnē piedzīvotās šausmas, kas atstājušas neizdzēšamas pēdas ne tikai tēva, bet visas ģimenes dzīvē.

Karikatūrists un stāsta autors Mišels Kiška atklāj: “Kad es pieaugu, mūsu ģimeni skāra cita traģēdija, mans jaunākais brālis izdarīja pašnāvību. Tas bija brīdis, kad es pārdomāju un analizēju mūsu dzīvi, mūsu stāstu un to, kas nogāja greizi. Kas notika greizi vēsturē, mūsu ģimenē? Tad es izlēmu, ka no šī stāsta radīšu grāmatu.”

Mišels Kiška ir holokaustā izdzīvojušā pēctecis, kurš jau kopš bērnības zināja par savas tautas likteni. Viņa pieredze rāda, ka ne tikai viņa tēvs, bet arī daudzi holokaustā izdzīvojušie, baidoties traumēt bērnus, izvēlējās klusēt.

“To es darīju ne tikai, lai nodotu savu stāstu, bet arī tāpēc, ka jutu, ka tas ir visas manas tautas stāsts. Tas ir stāsts par visiem, kuri piedzima izdzīvojušajiem, kuru vecāki radīja bērnus, dibināja ģimenes, atrada iekšējo spēku un enerģiju svinēt dzīvi pēc notikušā. Es izlēmu šo stāstu atspoguļot savā grāmatā, cerot, ka tas aizkustinās ne tikai ebrejus, jo tas ir ģimenes stāsts un universāls stāsts,” apgalvo autors.

Animācijas filmas “Mana tēva noslēpumi” pirmizrāde notika 2022. gadā Kannu kinofestivālā. Oriģinālstāsts ar tā autora piekrišanu ir nedaudz mainīts un pielāgots jaunākai auditorijai.

Veids, kā par vēsturi runāt ar jaunāko paaudzi

Izraēlas vēstniecības Latvijā pārstāve Marika Pinķe saka: “Filma nerunā par holokaustu, filma pieskaras holokaustam, un tā ir mūsu skaudrā vēsture. Cilvēki par to ir pieraduši runāt ar ļoti lielām sāpēm un traģismu, bet šis ir veids, kā par šīm lietām pastāstīt arī jaunajai paaudzei daudz saudzīgāk, tajā pašā laikā pasakot pilnīgi visu.”

Auditorijā pulcējās dažādu paaudžu skatītāji, kuri atzina, ka filma ir ne vien iespēja izzināt vēsturi, bet arī rosinājums aizdomāties par pagātnes notikumiem un to ietekmi uz cilvēku dzīvi.

“Tā ir vienkārši brīnišķīga iespēja uzzināt kaut ko jaunu, kaut ko vairāk par vēsturi. Tieši holokausts mani interesē visvairāk. Es gribēju zināt, kā cilvēkiem klājās tajā laikā,” saka pasākuma apmeklētāja Samanta.

“Man tēvs desmit gadus pavadīja Gulagā, un viņš man neko nepastāstīja. Ir svarīgi runāt, bet toreiz jau baidījās runāt. Mēs jau šeit runājam ar daudziem un esam jautājuši, vai vecāki vai vecvecāki kaut ko ir stāstījuši. Daudzi atbildējuši: neko nestāstīšu, negribu tur vairs otrreiz nokļūt,” stāsta Ilgvars.

Mišels Kiška uzsver, ka šis nav tikai stāsts par viņa pieredzi, bet arī par to, cik svarīgi ir saglabāt ģimenes atmiņu stāstus un runāt par sāpīgām tēmām, tā veidojot piederības sajūtu un izpratni par savas tautas vēsturi.

Mišels Kiška apgalvo: “Klusēšana ir kļūda, bet es saprotu cilvēkus, kuri nespēja izstāstīt savu stāstu. Skumji, ka daudzi no viņiem jau ir zuduši un viņu stāsti ir paņemti līdzi kapā. Tie nekad netika izstāstīti. Taču tos stāstus, kurus vēl varam izstāstīt, ir svarīgi nodot tālāk, jo tās ir cilvēku atmiņas. Tāpat ir arī Latvijā.”

Pašlaik Latvijā citi filmas seansi nav plānoti, taču, vienojoties ar autortiesību turētājiem, to, tāpat kā Francijā un Beļģijā, iespējams izmantot nekomerciāliem nolūkiem kā mācību materiālu skolās un slēgtās auditorijās.