Daumants, Druvvaldis
Latvija,
07. Oktobris
29. septembrī Latvijā atzīmē Miķeļdienu – vienus no nozīmīgākajiem latviešu tradicionālā gada ritējuma svētkiem. Tie saistīti ar rudens ražas novākšanas noslēgumu, ziemas tuvošanos un pateicību par zemes devumu. Bet mūsu senčiem Miķeļdiena bija arī laiks, kad pēc dabas zīmēm centās paredzēt, kāda būs ziema un nākamais pavasaris.
Miķeļi jeb Miķeļdiena latviešu tradicionālajā kultūrā saistās ar rudens saulgriežu laiku un ražas gada auglīgās daļas noslēgumu. Senāk šie svētki bija cieši saistīti ar pēdējiem lauku darbiem – labības pļaujas un ražas novākšanas noslēgumu.
Miķeļdienai ir īpaši daudz ticējumu, kas saistīti ar laikapstākļiem, ražu un nākamā gada norisēm.
Lūk, daži no tiem:
* Ja Miķeļos līst, būs silta ziema.
* Ja koku lapas nobirst pirms Miķeļiem, būs agrs un silts pavasaris. Savukārt, ja lapas nobirst pēc Miķeļiem, pavasarī ilgi turēšoties sniegs.
* Ja Miķeļos ozoliem vēl ir zīles, Ziemassvētki būs sniegoti.
* Ja Miķeļa diena un nakts ir miglaina, būs laba vasara.
* Ja Miķeļos pūš ziemeļvējš, būšot auksta un dziļa ziema, bet dienvidvējš sola siltu ziemu bez dziļa sniega.
* Ja līdz Miķeļiem nav novākta raža, Miķelis varot uzsūtīt salu un sniegu.
* Ja Miķeļos tiek noņemti kāposti, tie būs cieti un sūri.
* Ja Miķeļos kauj cūku, gaļa labi stāv.
* Ja Miķeļos atrod Jumi – divus kopā saaugušus augļus, dārzeņus vai augus –, atradējs drīz apprecēsies. Savukārt saimniekam, kurš atrod Jumi, tas sola bagātu ražu.
Mūsu senčiem Miķeļdiena bija saistīta ne tikai ar ražu un laikapstākļiem, bet arī ar rūpēm par māju.
Piemēram, viens no ticējumiem vēsta, ka Miķeļdienas rītā nevajagot kult, jo peles klausoties un pēc tam uz to vietu ziemā dodoties dzīvot. Savukārt citā ticējumā teikts, ka Miķeļdienas rītā ar maizes klaipu vajagot izstaigāt visus mājas kaktus, lai peles un žurkas aizietu prom.
Protams, šodien uz šiem ticējumiem varam raudzīties ar smaidu, tomēr tie labi parāda, cik cieši mūsu senču ikdiena bija saistīta ar dabu, gadalaiku maiņu un ražas ritējumu.
