“Kā pieci pirksti”: Vai klimata pārmaiņas ir realitāte vai mīts? Ko sabiedrība joprojām pārprot?

Lai saprastu, kā sabiedrība uztver klimata pārmaiņas un pāreju uz klimatneitralitāti, sazinājāmies ar Pasaules dabas fonda Klimata programmas vadītāju Aiju Lejiņu un diskutējām par dažādiem sabiedrībā populāriem mītiem.

Aija Lejiņa skaidro, ka sabiedrībā pastāv dažādi izpratnes līmeņi par klimata pārmaiņām: “Pirmkārt, ir cilvēki, kuri uzskata, ka klimata pārmaiņas vispār neeksistē — tā sauktie noliedzēji. Ir tādi, kuri atzīst, ka klimats mainās, bet uzskata, ka tas ir tikai dabisku ciklu rezultāts un cilvēks tur nav bijis klātesošs. Nākamais posms ir cilvēki, kuri atzīst, ka pārmaiņas notiek cilvēka darbības dēļ, bet uzskata, ka mēs kā sabiedrība neko vairs nevaram mainīt. Un tad ir sabiedrības daļa, kas saprot gan cēloņus, gan riskus, gan arī to, ka nepietiek tikai cīnīties ar sekām — ir jāpielāgojas un jāmaina savi paradumi, kā mēs ražojam enerģiju, kā pārvietojamies, kā patērējam resursus un tā tālāk.”

Runājot par biežāko mītu, ka “klimats vienmēr ir mainījies”, Lejiņa norāda: “Pēc būtības tā ir taisnība — klimats vienmēr ir mainījies. Taču atšķirība ir pārmaiņu ātrumā un cēloņos. Globālā temperatūra jau ir pieaugusi aptuveni par 1,1 °C kopš 19. gadsimta beigām, un zinātnieki secina, ka galvenais iemesls ir cilvēka darbība.”

Viņa uzsver arī klimata pārmaiņu ietekmes nopietnību: “Klimata pārmaiņas nav tikai stāsts par pāris grādiem siltāku ziemu vai mazākiem apkures rēķiniem. Tas ir stāsts par sistēmiskām pārmaiņām, kas izraisa ekstrēmākus laikapstākļus, lielākus plūdus, ilgākus sausuma periodus un rada spiedienu uz pārtikas ražošanu un ūdens resursiem.”

Lejiņa arī norāda uz individuālās atbildības nozīmi: “Klimata sistēmā katra izdalītā CO₂ tonna ietekmē kopējo situāciju neatkarīgi no tā, kur tā rodas. Atmosfēra nešķiro valstis. Ja Eiropas Savienība ir apņēmusies sasniegt klimatneitralitāti līdz 2050. gadam, Latvija ir daļa no šīs kopējās rīcības.”

Runājot par “zaļās politikas” izmaksām, viņa skaidro: “Jā, pārmaiņas prasa sākotnējus ieguldījumus, bet jautājums ir — cik maksā nedarīt neko. Enerģētiskās krīzes laikā redzējām, cik dārgi ir būt atkarīgiem no importētiem fosilajiem resursiem.” Viņa piebilst: “Saules enerģijas izmaksas kopš 2010. gada ir samazinājušās par aptuveni 85%… energoefektivitāte var samazināt enerģijas patēriņu par 30–50%.”

Lejiņa uzsver arī dezinformācijas lomu: “Klimata jautājumi pēdējos gados ir kļuvuši ļoti politizēti… šāda retorika nāk no lielā līdera, kas neizbēgami ietekmē arī sabiedrisko diskusiju citur pasaulē.”

Noslēgumā viņa precizē būtisku pārpratumu: “Laikapstākļi nav tas pats, kas klimata pārmaiņas. Laikapstākļi ir konkrēti sezonāli šī gada ietvarā, bet klimata pārmaiņas ir mērījumi vairāku gadu ietvarā.”