“Kā pieci pirksti”: Kā klimata pārmaiņas jau tagad ietekmē Latviju?

Latvijā klimata pārmaiņas nav jauna parādība, taču pēdējos gados to izpausmes kļuvušas daudz ekstrēmākas. Aizvadītajos trīs gados īpaši novēroti ilgstoši sausuma periodi vasaras sākumā, kad vairākas nedēļas nav nokrišņu, kā arī vēlas pavasara salnas, kas bojā ziedošus augus un rada ražas zudumus. Pagājušajā vasarā ilgstošas lietavas izraisīja plūdus un būtiskus zaudējumus lauksaimniecībā. Arī vētras kļuvušas intensīvākas – tās pavada stipras lietusgāzes, izraisot plūdus, koku lūšanu un būtiskus zaudējumus lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un infrastruktūrai.

Par to, kā Latvija var sagatavoties arvien intensīvākām vētrām un mazināt to radītos zaudējumus, stāsta Klimata un enerģētikas ministrijas Klimata politikas departamenta direktore Aiga Grasmane.

Aiga Grasmane norāda: “Šīs vētras parasti Latvijā nāk no dienvidrietumiem, tāpēc šiem reģioniem vairāk jārēķinās ar to, ka, ja tādas rodas, mēs tās nevaram novērst, bet varam būt vairāk gatavi. Mēs to varam panākt ar prognozēšanas metodēm, kā arī plānojot iedzīvotāju aizsardzību un esot gatavi mazināt šo seku ietekmi.”

Viņa skaidro, ka būtiska nozīme ir preventīvai rīcībai: “Ja mēs sagaidām, ka Zemgales dienvidos un Latvijas rietumu piekrastē šīs vētras nāk ar tādām brāzmām, kas patiešām lauž un gāž kokus vai koku zarus, tad mums ir iespēja iepriekš novērtēt, kādi ir mūsu apstādījumi, īpaši infrastruktūras un ēku tuvumā, kas potenciāli var apdraudēt šo infrastruktūru un ēkas.”

Grasmane uzsver, ka risku novēršana laikus var samazināt zaudējumus un atvieglot glābšanas dienestu darbu: “Preventīvi būtu nepieciešams novērst šos riskus, jo mēs zinām, ka brīdī, kad tas jau ir noticis, pirmkārt ir nepieciešams īsā laikā mobilizēt palīdzību. Mēs zinām, ka pieprasījums ir ļoti liels, bet rīcībspēja nav tik liela, lai visiem palīdzētu. Ja mēs paši preventīvi novērtējam riskus un novēršam to iestāšanos, tad tādā veidā varam palīdzēt arī paši sev.”

Sabiedrībā nereti izskan mulsums par to, kas īsti ir klimatneitralitāte un kādi ir tās mērķi. Šis termins bieži tiek izmantots politiskajās diskusijās par klimatu. Klimatneitralitāte nozīmē pēc iespējas samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, īpaši tās, kas rodas, dedzinot fosilos kurināmos – naftu, dabasgāzi un ogles –, un aizstāt tos ar atjaunīgajiem energoresursiem, piemēram, saules, vēja, hidroenerģiju un biometānu. Vienlaikus tas nozīmē arī CO₂ piesaistes palielināšanu, īpaši mežos un koksnes produktos, kur ogleklis tiek uzkrāts ilgtermiņā.

Aiga Grasmane stāsta: “Klimatneitralitāte nozīmē, ka tās emisijas, ko mēs nevaram līdz galam samazināt, droši vien nebūs tā, ka mēs pilnībā neizmantosim neko no fosilajiem resursiem vai nozarēs, bet klimatneitralitāte nozīmē to, ka tiek adekvāti segts tāds pats daudzums CO₂ ekvivalenta. Mēs esam piesaistījuši tajās nozarēs, kur tas ir iespējams.”

Viņa uzsver, ka īpaša nozīme šajā procesā ir mežiem un koksnes produktiem: “Pamatā tas ir augošā mežā un īpaši koksnes produktos. Tā ir arī mūsu iespēja, ja runājam par bioekonomikas attīstību Latvijā. Mēs zinām, cik šīs zemes nozares Latvijā ir svarīgas – gan lauksaimniecība, gan mežsaimniecība.”

Grasmane norāda, ka bioekonomika Latvijai var sniegt būtisku ieguldījumu klimata politikas risinājumos: “Bioekonomika ir tas, ko Latvija var dot kopējiem klimatpolitikas risinājumiem, būvējot vairāk no koka, kas vienmēr būs oglekļa krātuve, noglabāta ilgtermiņā, un kas aizstās materiālus, kas ir ļoti energoietilpīgi.”

Viņa piebilst, ka Latvijai ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar citām valstīm: “Mums ir jāmāk saskatīt iespējas mūsu ekonomikai un arī to, kas mums ir izdevīgi tieši, jo Latvija ir privilēģētā situācijā – mums nav blīvi apdzīvotu teritoriju, un mums ir neizmantota zeme. Mums ir zems iedzīvotāju blīvums, un mēs lielā mērā varam palielināt produktivitāti šajā zemē un ražot to, kas citām valstīm bioekonomikas nozarē ir vajadzīgs, ko viņi nevar saražot, jo viņiem nav zemes.”