Vardarbības novēršanas sistēmu visvairāk bremzē speciālistu trūkums un nevienlīdzīga palīdzība pašvaldībās

Vardarbības novēršanas sistēmā Latvijā būtiskākie klupšanas akmeņi ir darbinieku trūkums iesaistītajās iestādēs, psihologu, psihiatru, atkarību speciālistu un narkologu nepieejamība, kā arī nevienlīdzīgs atbalsta pakalpojumu klāsts dažādās pašvaldībās, izriet no pētījuma par vardarbības novēršanas sistēmu rezultātiem.

Šogad un pērn veiktais ex-ante pētījums veltīts aizsardzības, atbalsta sistēmas un atbalsta instrumentu pieejamībai no vardarbības ģimenē cietušām un vardarbību veikušām personām. Pētījumu veica Baltijas sociālo zinātņu institūts, un tā rezultāti šodien tika prezentēti tiešsaistē.

Baltijas sociālo zinātņu institūta pētniece Inese Šūpule norādīja, ka darbs veikts sistemātiski, vērtējot sistēmu no dažādiem aspektiem un dažādu mērķgrupu skatupunkta. Pētījumā izmantotas vairākas metodes, tostarp dokumentu analīze, Latvijas iedzīvotāju kopumu reprezentējoša aptauja un gadījumu izpēte.

Aptaujā, kas veikta sadarbībā ar pētījumu centru SKDS, piedalījušies 2005 respondenti. Tostarp 23% atzinuši, ka pēdējo piecu gadu laikā ir cietuši no vardarbības ģimenē. Statistiski būtiskas dzimumatšķirības netika konstatētas – no vardarbības ģimenē cietuši 25% sieviešu un 22% vīriešu, liecina aptaujas dati.

Vienlaikus aptaujas dati rāda, ka liela daļa cietušo nemeklē palīdzību. No respondentiem, kuri atzinuši, ka ir cietuši no vardarbības ģimenē, 41% par šo pieredzi nevienam nav stāstījuši, bet 62% pēc palīdzības nav vērsušies nekur.

No tiem, kuri palīdzību tomēr meklējuši, visbiežāk – 18% gadījumu – tā meklēta pie psihologa vai psihoterapeita. Valsts policijā vērsušies 11%, pašvaldības policijā – 9%, sociālajā dienestā – 7%, bet kādā nevalstiskajā organizācijā, kas sniedz palīdzību, – 4%.

Starp biežāk minētajiem iemesliem, kādēļ cietušie nav vērsušies policijā, minēta bezcerība un pārliecība, ka palīdzība nav gaidāma. Tāpat aptaujātie kā iemeslus palīdzības nemeklēšanai norāda to, ka pārkāpums, viņu ieskatā, nav pietiekami smags, kā arī vēlmi “tikt galā pašiem”.

Savukārt nevēršanos sociālajā dienestā visbiežāk respondentu vidū skaidrota ar priekšstatu, ka sociālais dienests nespēj efektīvi palīdzēt, bailēm no negatīvas attieksmes, neuzticēšanos un informācijas trūkumu par to, kur šādu palīdzību saņemt.

Pētījuma rezultāti arī rāda izteiktu plaisu starp sabiedrības priekšstatiem un cietušo faktisko rīcību. Respondenti, kuri pēdējo piecu gadu laikā nav saskārušies ar vardarbību ģimenē, visbiežāk norādīja, ka šādā situācijā vērstos Valsts policijā – 46% gadījumu. Pašvaldības policijā vērstos 35% aptaujāto, pie psihologa vai psihoterapeita grieztos 27%, savukārt nevalstiskajā organizācijā – 26%. Tikmēr tikai 14% norādījuši, ka nekur nevērstos.

Vērtējot iestāžu darbu vardarbības mazināšanā, sabiedrības vērtējumi kopumā ir atturīgi. No aptaujātajiem vislabāk vērtētas nevalstiskās organizācijas, kas sniedz atbalstu, tomēr arī šajā gadījumā 39% bijis grūti sniegt vērtējumu.

Valsts policijas, pašvaldības policijas, pašvaldību sociālo dienestu un bāriņtiesu darbs biežāk vērtēts kā neefektīvs, nevis efektīvs. Piesardzīgi vērtēts arī sniegtais atbalsts dažādām mērķa grupām – īpaši vardarbību ģimenē veikušiem pieaugušajiem un bērniem, kā arī no vardarbības cietušiem pieaugušajiem.

Padziļinātajā izpētē analizēti 19 gadījumi – astoņi par bērniem un 11 par pilngadīgām personām. No tiem seši gadījumi attiecināmi uz no vardarbības cietušiem bērniem, divi – uz vardarbību veikušiem bērniem, seši – uz no vardarbības cietušiem pieaugušajiem, bet pieci – uz vardarbību veikušiem pieaugušajiem.

Pētījuma secinājumi balstīti arī 72 padziļinātajās intervijās ar sociālo dienestu un bāriņtiesu speciālistiem un piecās fokusa grupu diskusijās ar 63 speciālistiem visos Latvijas reģionos.

No gadījumu izpētes izriet, ka pozitīvi visbiežāk vērtēts konkrētu sociālo darbinieku profesionālisms un psihologu darbs. Pētnieki kā sistēmas stiprās puses minēja arī valsts finansētos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, starpinstitucionālo sadarbību, pagaidu aizsardzību pret vardarbību un Bērnu aizsardzības centra izveidoto “Bērna mājas” pakalpojumu.

Līdztekus apstiprinājušās arī vairākas negatīvas iezīmes. Piemēram, konstatēts, ka pašvaldību sociālajos dienestos ir augsta kadru mainība, daudzviet trūkst psihologu un citu speciālistu, bet atbalsta pakalpojumi dažādās pašvaldībās ir ļoti nevienlīdzīgi – kamēr dažviet pieejams plašs atbalsta klāsts, citur vienīgais pieejamais pakalpojums ir psihologa konsultācija, uz kuru vēl jāgaida rindā.

Speciālisti arī norādījuši, ka trūkst piemērotu pakalpojumu bērniem, kuri paši veic vardarbību, kā arī ilgtermiņa atbalsta un turpinājuma pēc rehabilitācijas.

Secināts, ka bērniem un jauniešiem vardarbības situācijās īpaši nozīmīgs var būt drauga vai mentora atbalsts.

Savukārt izpēte par audžuģimeņu pakalpojumu rāda atšķirīgu klientu pieredzi – līdzās pozitīviem piemēriem fiksēta arī ļoti negatīva pieredze, tādēļ pētnieki norāda, ka nodošana audžuģimenē pati par sevi vēl negarantē bērnam labvēlīgāko risinājumu.

Pētnieki rekomendē turpināt darbu pie cilvēkresursu trūkuma mazināšanas, pārskatīt pakalpojumu izcenojumu, lai sistēma būtu ilgtspējīga, panākt, ka valsts pasūtījums speciālistu sagatavošanā atbilst faktiskajām vajadzībām, kā arī nodrošināt visām pašvaldībām vienādu minimālo sociālo pakalpojumu grozu.

Tāpat pētījumā rekomendācijās aicināts izstrādāt valsts finansētu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbību veikušiem nepilngadīgajiem, stiprināt ilgtermiņa gadījumu vadību un izvērtēt diferencētu pieeju valsts finansētajiem sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem pieaugušajiem, kuri veikuši vardarbību ģimenē.