Māksla izgāzties Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”

Baidīties izgāzties vai tomēr katrā neveiksmē saskatīt iespēju? Trīs dzejnieki – Kirils Ēcis, Linda Skranda un Edvards Kuks Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” skatītājiem atklāj savus pieredzes stāstus.

Edvards Kuks, dzejnieks un atdzejotājs, uzsver: “Nekļūdas tikai tas, kas nedara. Man jau liekas, ka tieši mākslas ziņā, lai tu turpinātu radīt mākslu, ir jābūt kaut kādam iekšējam dzinulim, un tas nevar būt veiksmes meklējumi. Jo vienu reizi nesanāks, otru reizi nesanāks, nu – tad beigs rakstīt? Tā arī es nevaru. Nevar neizgāzties,” viņš saka.

Koncertprogrammas “Māksla izgāsties. Dzeja un elektronika.” mērķauditorija ir vidusskolēni, kuri baidās atšķirties, kļūdīties un vienlaikus – palikt nepamanīti. Liepājas dzejas slama laureāte Linda Skranda šo satikšanos redz kā būtisku tiltu starp skatītāju un dzeju.

“Ļoti svarīgi ir, un es ticu, ka daudzi jau to dara. Manuprāt, ļoti svarīgi pāriet no tā, ka mums ir dzejolis jāsaprot, uz to, ka mums ir jādod iespēja sajust. Un, ja es esmu godīga savā dzejolī, tātad manas emocijas ir daudz godīgākas, daudz autentiskākas, un tas ir iespējamais satikšanās punkts, ko es varu piedāvāt lasītājam un klausītājam,” saka Linda Skranda.

Dzeju paspilgtina Liepājas simfoniskā orķestra mūziķa Mārtiņa Zālītes bass un elektronika, kā arī Valda Vikmaņa konkursa 2026. gada laureāta Toma Rolava akordeona spēle.

Kirils Ēcis, dzejnieks, mūziķis un multimākslinieks, uzsver dzejas nozīmi jaunībā: “Manā pieredzē tā dzeja visiedarbīgākā bijusi pusaudžu laikos – ja tu kaut kādā veidā pielipini jaunietim to dzeju jau jaunam, kaut kādos pusaudžu gados, tad tā turas visu dzīvi klāt,” viņš saka.

Mūsdienīgajos, nereti kritizētajos tekstos izskan pa kādam žargonismam vai anglicismam, kas dzejas rindas padara jaunajai paaudzei saprotamākas.

“Es rakstu, izmantojot visu valodas piedāvājumu. Mēs novērojam, ka anglicismu ienākšana ir milzīgs, ārkārtīgi radošs resurss, ja to izmanto ar attapību un iztēli, nevis ielaiž to vienkārši neapzināti un pāriet uz sarunām angļu valodā, kā mēs to varbūt novērojam jauniešu vidū. Ja to izmanto kā valodas parādību, kas tā ir – valodas jaucas, pārņem viena otru un morfē visādos dīvainos veidos –, būtu grūti varbūt to nepieņemt. Tas būtu slinkākais no variantiem,” saka Kirils Ēcis.

“Tik tikko, tikko esmu sākusi, bet jau štukoju, kad manas rindas beigs dejot valsi,” saka autore.

Trīs dzejnieku dzeja, savijoties ar mūziku un elektronikas ritmiem, klātesošos rosināja uz pārdomām par emociju izpausmes veidiem. Viens no tiem ir dzejas radīšana.

“Es domāju, tas ir atkarīgs no katra cilvēka – katrs emocijas izliek savādāk. Protams, ir daudzi, kas pieraksta visu, bet tas noteikti ir svarīgi dzīvē izpaust savas emocijas,” saka pasākuma apmeklētājs Eduards.

“Jaunieši lasa un rada dzeju, jo ir tādi, kuriem tas radošums ir daudz, viņi grib kaut kur to izlikt, un, manuprāt, dzeja ir vislabākais veids, kur to izdarīt,” saka apmeklētāja Karlīna.

“Mana vecuma jauniešiem tas ir aktuāli, jo dažreiz ir grūti kaut ko pateikt vārdos, tāpēc uzrakstīt to ir daudz vieglāk,” saka Roberts.

Dzejnieks un bītmeikers Edvards Kuks mudina jauniešus lasīt, jo viens no iedvesmas avotiem viņa darbiem ir citu autoru darbi. Viņaprāt, daudzi jaunieši raksta, bet tikai daļa turpina to darīt arī pēc neveiksmēm.

“Dot sev telpu, būt ar savām idejām un saviem iekšējiem kritērijiem, un pats sev pateikt, kāpēc nesanāca, jo arī to, kas pašam liekas, ka sanāk, cits arī nesapratīs reizēm,” saka Edvards Kuks.

“Saule metās slīpi, grimstot dziļāk mežā, tā kvēloja maigi un bezlaicīgi, kamēr debesis nosarka kā zaptsūdeni notašķīts galdauts,” saka autore.

“Korķis trieksies griestiem cauri, caur kaimiņu dzīvokļiem, kur lustīgi dudina un dejo pa pāriem, kuri agri iet gulēt un pareizi audzina bērnus,” saka autore.