“Veselības Kompass”: Pirmā palīdzība

Latvijas pirmās palīdzības vienība jau vairāk nekā divdesmit gadus māca, kā rīkoties, ja kāds nonācis nelaimē. Viņi strādā gan ar bērniem, gan ar pieaugušajiem, un vada arī apmācības Rudes skolā. Tieši tur šoreiz viesojāmies, lai iepazītos ar svarīgākajiem soļiem. Un noskaidrojām, ka lielākā daļa cilvēku visvairāk baidās nevis no pašas palīdzības, bet gan no atbildības izdarīt kaut ko nepareizi.

“Mūsu valstī, kad tu sniedz pirmo palīdzību un tu izdari kaut ko nepareizi, par to tev nekas nebūs, jo tu biji drošs cilvēks – tu nepagāji garām, tu gāji rīkoties atbilstoši pēc savām zināšanām un iespējām. Bet, ja gadījumā mēs pieejam klāt, paskatāmies un tu saproti – nē, es šim cilvēkam nepalīdzēšu, es nesaprotu, man bail, es aizeju prom, un, ja viņš aiziet bojā, pret mums iestājas kriminālatbildība. Līdz tādām lietām nevajadzētu nonākt,” skaidro Andris Bišofs, biedrības “Latvijas pirmās palīdzības vienības” pirmās palīdzības pasniedzējs un ārsta palīgs.

Nepalikt malā jau nozīmē palīdzēt. Un tad sākas nākamais posms – pavisam konkrēta rīcība, ko skaidro pirmās palīdzības pasniedzējs.

“Pirmais – drošība, samaņas pārbaude. Elpo – noliekam stabilā sāna pozā. Neelpo – zvanām neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai un tad uzsākam reanimēšanas pasākumus,” stāsta Andris Bišofs, biedrības “Latvijas pirmās palīdzības vienības” pirmās palīdzības pasniedzējs un ārsta palīgs.

Lai gan šie trīs soļi – drošība, samaņas pārbaude un elpošana – ir pamats visam, dzīvē var gadīties divi ļoti atšķirīgi scenāriji. Vienā gadījumā cilvēks elpo un ir pie samaņas, un tad mūsu palīdzība ir salīdzinoši vienkārša.

“Pieejam pie cietušā, novērtējam situāciju, mums nekādas briesmas nedraud, apkārt viss ir drošs. Un pirmais, ko mēs darām, ir pārbaudām cietušā samaņu. Skaļi uzrunājam un purinām: “Kas noticis, ar tevi viss kārtībā? Palīgā! Cietušais bezsamaņā!”. Piesaucam apkārtējo uzmanību. Tā kā cietušais mums guļ uz vēderu, mums viņš nepieciešams pagriezt uz muguru un vienmēr sākam strādāt ar tuvāko roku, kas ir tuvāk mums. Rokas delna uz augšu taisnā veidā paliekam apakšā zem gurna. Šī rociņa taisni gar sāniem, satveram tālāko plecu un tālāko gurnu un veļam uz muguras. Tikko cietušais ir noguldīts uz muguras, mēs mēģinām saprast vai ir elpošana vai nav,” demonstrē Andris Bišofs, biedrības “Latvijas pirmās palīdzības vienības” pirmās palīdzības pasniedzējs un ārsta palīgs.

Pēc tam seko cita cilvēka uzrunāšana un viņu iesaistīšana. Ja ir stabila elpošana, cilvēks jānovieto stabilā sānu pozā.

“Liekam pie vaiga un turam. Tālāko kāju ceļ locītavas rajonā, no āra malas saliecam, un mūsu roka paliek augšā. Šī kāja strādās kā svira. Es zinu, ka daudziem gribētos ņemt aiz šīs vietas, bet tā būs grūtāk. Turot roku augšā, viegls lauziens uz sānu savu un ķermenis automātiski panāk uz šo pusi,” skaidro Andris Bišofs, biedrības “Latvijas pirmās palīdzības vienības” pirmās palīdzības pasniedzējs un ārsta palīgs.

Nedrīkstam aizmirst arī par otru situāciju – kad pieejam klāt cietušajam, kurš neelpo un ir bezsamaņā. Tieši tad sākas cīņa par dzīvību, kur darba gaita jau ir pavisam cita, veicot sirds masāžu.

“Man ir labā roka vadošā, rokas šī daļa automātiski iet krūškurvim pa vidu. Uzliekam, otru roku pāri, pirkstus sakrustojam. Un sākam sirds masāžu. Masāža ir 30 reizes un pēc tam divas reizes būs elpināšana. Masāžas temps 100/120 reizes minūtē. Tagad varēsiet vērot, kā es to daru. Viens, divi, trīs, četri, pieci,” demonstrē Andris Bišofs, biedrības “Latvijas pirmās palīdzības vienības” pirmās palīdzības pasniedzējs un ārsta palīgs.

Andris uzsver, ka šādos brīžos īpaši nozīmīga ir tieši otra cilvēka klātbūtne.

“Ideālais variants – reanimēšanas pasākumos divas minūtes viens, divas minūtes otrs. Jo plus, ka tas ir psiholoģiski smagi – ilgāk par divām minūtēm nebūs vairs tā efektivitāte, tāpēc ir vēlams mainīties,” skaidro Andris Bišofs, biedrības “Latvijas pirmās palīdzības vienības” pirmās palīdzības pasniedzējs un ārsta palīgs.

Svarīgi ir arī atcerēties, ka svešu cilvēku bez aizsargmaskas elpināt ir aizliegts. Taču ne vienmēr maska var būt pieejama un tādos gadījumos, sirds masāža ir jāveic bez apstājas.

“Tad, kad cilvēks ir pie samaņas, bieži būs, ka tas ir tīri psiholoģiskais atbalsts – ķermeņa siltuma saglabāšana. Mēs viņu uzmundrinām, nekad dzīvē necenšamies pārmest. Varbūt viņš kaut ko ir tiešām nepareizi izdarījis – par to vispār aizmirstam. Sākam ar to, ka viņš ir cilvēks, viņš ir nonācis nelaimē un mēs viņam palīdzam,” stāsta Andris Bišofs, biedrības “Latvijas pirmās palīdzības vienības” pirmās palīdzības pasniedzējs un ārsta palīgs.

Šīs demonstrācijas, ko parādīja Andris, attiecas uz pieaugušajiem. Taču, ja palīdzība jāsniedz zīdainim vai bērnam, ir būtiska atšķirība – viņiem pirmās palīdzības sniegšana vienmēr jāuzsāk ar elpināšanu.