“Liepājas Ostas hronika”: Atskats uz Kleina izstādi

Kamēr par silto laiku vēl tikai sapņojam, mākslas salons “Ludviķis” piedāvā siltas vasaras noskaņas – tur atklāta izstāde ar 30. plenēra “Pilsēta un jūra” laikā tapušajām gleznām.

Gatavojoties 30. jubilejas plenēram Mākslinieks Aivars Kleins centies saaicināt pēc iespējas vairāk mākslinieku. Aivara audzēknis Jānis Judins atminas, ka pirmo reizi plenērā piedalījies 2012. gadā.

“Pabeidzu mākslas skolu, koku nodaļu. Pēc skolas beigšanas, pēc zaļās prakses sapratu, ka gleznošana brīvā dabā jeb plenērā – tas nāk no ārzemju vārda plein air. Tas ir tāds aicinājums, krāsas, māksla. Arī apkārt ģimenei bija mākslinieki. Tā aizsākās. Viena no pirmajām reizēm bija tā, kad iziet pilsētā. Tas ir tāds psiholoģisks spiediens – ko padomās, vai rociņa notrīc, jāpierod pie dažādu veidu komentāriem,” stāsta Jānis Judins.

Jānis vērtē savu māksliniecisko sadarbību ar Aivaru Kleinu kā veiksmīgu un radoši bagātinošu.

“Tas ir tas, kā parasti saka – mākslinieks ir tas virzītājspēks. Viņam ir izglītība, viņš ir mācījies mākslas vēsturi. Viņam ir cits redzējums, un viņš piesaista sabiedrības uzmanību gleznieciskajai vērtībai. Tas bija plenēra uzstādījums visus šos 30 gadus. Ja pilsētā stāv gleznotāji uz ielas, tas ir liels pagodinājums. Parasti mēs to darām vasarā, jūlijā, un cilvēki to ļoti novērtē,” norāda Kleins.

Plenērā piedalījās 10 mākslinieki, trīs paaudzes, no Rīgas, Jēkabpils un Liepājas, un šobrīd autoru — Vilņa Bulava, Līgas Caunes, Jāņa Judina, Ludmilas Kolomenskas un citu – darbi ir izvietoti un apskatāmi izstādē.  Aivars Kleins norāda, ka būtu priecīgs par lielāku jauno mākslinieku līdzdalību, un piebilst, ka izstādē apskatāma tikai daļa plenēra darbu. Galvenais finansiālais atbalstītājs ir Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas pārvalde, kas rosinājusi māksliniekus savos darbos iemūžināt Liepājas ostas vēsturiskos objektus – bāku un Loču torni, arī kuģus un jahtas.

“Vecajā Eiropā, ja tu esi jūrnieks vai jahtmenis, tad tev ir jābūt jahtai mājās – tā ir normāla konjunktūra. Tā mēs arī to veclaicīgi praktizējam. Plenēra glezniecība ir disciplīna – tāpat kā basketbols, hokejs vai futbols, tur ir stingri noteikumi. Jāstrādā no dabas, neizmantojot fotogrāfiju. Mūsdienās tas ir liels kārdinājums, īpaši mainīgos laikapstākļos, bet tam vajadzīga pieredze un zināšanas. Tā ir arī akcija un performance – kontakts ar skatītāju, kurš piedalās procesā. Daudziem tas ir patīkams pārsteigums – redzēt, ka tā var uzgleznot,” stāsta Kleins.

Raugoties ar mākslinieka acīm, Kleins pamanījis, ka pilsētā izgaist gleznieciskā vide, taču  viena lieta paliek nemainīga – jūra.

“Jūra ir tāda, kāda tā ir. Marīnas žanru maz glezno, jo tas ir ļoti sarežģīts – viss kustas. Bet, ja dzīvojam pie jūras, mums tai vajadzētu izrādīt cieņu,” atzīst Aivars.

Aivars Kleins stāsta, ka iedvesmu gūst no dabas un nostalģiski atceras vecmeistarus. Vienlaikus viņam ir skumji, ka jaunā paaudze neievēro klasiskās tradīcijas, taču tā neesot jauniešu vaina, bet laikmeta un tehnoloģiju ietekme.

“Es ļoti gribētu jaunu paaudzi, bet diemžēl ir citi laiki. Kad es biju jauns, es ļoti skatījos uz vecmeistariem. Man bija liels gods piedalīties kopā ar vecākajiem māksliniekiem izstādēs. Un vēlāk – arī liels pagodinājums, kad uz mūsu plenēru brauca Latvijas klasiķi,” norāda Aivars.