Teiksmainajā pasaku mežā dzīvo mazas radībiņas-meža gariņi čučas. Stāsta galvenā varone Sūniņa uzzina, ko nozīmē nokļūt svešā vidē, mācīties sadarboties un piedot pāri darītājiem. Kaut arī karš netiek atainots stāsts sasaistās ar mūsdienu Ukrainu, kad atkal daudziem jāpamet mājas un jāiemācās pieņemt palīdzību.
“Mēs runājam par bēgļiem, runājam par māju meklēšanu, iekšējām mājām, reālajām mājām. Mēs izzinām – kas ir mūsu mājas? Jo viss mainās, dažreiz mēs nevaram dzīvot savā valstī, savā pilsētā. Es veidoju daudzus darbus par šo tēmu, jo es domāju, ka mums jāatrod dažādas valodas un veidi, kā dzīvot. Jo mūsu pasaule mainās,” atzina izrādes idejas autore un režisore Anna Volščaka.
Izrādes muzikālajā noformējumā izmantoti ukraiņu folkloras motīvi un dabas skaņas, kas palīdz radīt īpašu noskaņu un stiprina saikni ar dabas pasauli.
“Šī ir pasaka par maģiskām radībām, kuras dzīvo mežā. Viņas ir saistītas ar dabu. Mēs gribējām parādīt solidaritāti, kaut kāda veida rituālus kustībās, grupas dejās un aktivitātēs. Tas mums bija galvenais mērķis – parādīt, ka viņi ir kopā,” skaidroja horeogrāfe Helēna Hajkoviča.
Iestudējuma vizuālā valoda ir askētiska un iztēli rosinoša. Scenogrāfijā izmantoti dabai draudzīgi materiāli, radot vidi, kas ļauj skatītājiem pašiem iztēloties stāsta pasauli.
“Parasti es cenšos izmantot tik maz, cik iespējams. Man ir sajūta, ka mums ir tik daudz lietu apkārt, ka mums nevajag ražot vēl. Man personīgi tas ir ļoti svarīgi. Tāpat man ir sajūta, ka, ja mēs stāstām stāstu caur vienkāršām lietām, mēs atstājam vietu iztēlei,” uzsvēra scenogrāfs Mareks Idzikovskis.
Sūniņas ceļojums, kurā tā sastop vēju, kazu, meža cirtēju un cirvi, ir satraucošs, bet ar laimīgām beigām. Sākumā pārliecināta par savu neatkarību, nonākot svešā pasaulē, viņa saprot, ka mājas ir visdārgākā vieta. Piedzīvotais māca piedot pāridarītājiem un saprast, ka palīdzības lūgšana nav vājuma pazīme.
“Es būtu ļoti priecīga, ja vecāki runātu ar bērniem par to, ko viņi redzēja, jo es ticu, ka no pieaugušā perspektīvas tas ir pilnīgi citādāk nekā bērnu. Katrs nolasa citu izrādes slāni. Būtu labi padomāt par galvenās varones ceļojumu – kas bija skumji, kas bija jautri, kas bija pats aizkustinošākais. Es domāju, tas daudz ko par bērnu var pastāstīt,” norādīja režisore Anna Volščaka.
Izrāde paredzēta bērniem no piecu gadu vecuma, taču tajā sev tuvus vēstījumus varēs atrast arī pieaugušie. Mistiskais mežs un tā iemītnieki skatītājus gaidīs Liepājas Leļļu teātris Liepāja 22. februārī un 14. martā.