Sēņu sezonas noslēpumi: kā atrast, atpazīt sēnes un pagatavot gaileņu sviestu

Kādā vasaras siltā dienā mūsu ceļš veda uz Zirām, kur mūs sagaidīja Līga Jēka – aizrautīga sēņotāja un Latvijas mikologu biedrības biedre. Lai gan sēņošana kļuvusi par Līgas hobiju tikai pirms pāris gadiem, Līga bija gatava dalīties ar savām zināšanām, ko ieguvusi šajā laikā, turklāt viņa bija sarūpējusi arī negaidītu pārsteigumu. Ziru pārvaldes namā mūs sagaidīja sēņu suvenīru izstāde – sākot no spožām lampiņu virtenēm līdz pat interesantiem zeķu pāriem. Sēņotāja uzsvēra, ka daudzas lietas ir bijušas gan dāvinājumi, gan vienkārši izstādei atnestas lietas.

Kad izstāde aplūkota, dodamies uz mežu kopā ar Līgu un viņas draudzeni Baibu.

“Kādus 4-5 gadus atpakaļ, kad es saslimu un nevarēju iet uz darbu, tad bija galīgi slikti. Nevarējām saprast, kas notiek un kas jādara, kad tu pēkšņi neesi nevienam vajadzīgs. Tad pieslēdzos vairāk mikologu biedrībai un iestājos mikologu biedrībā, un sāku mācīties sēnes. Tajā laikā, 2020. gadā iznāca arī Initas Danielas un Diānas Meieres lielā sēņu grāmata. Bija pēc kā mācīties. Tad Facebook bija mikologu biedrību un draugu uzdevums katru mēnesi iemācīties 10 sēnes. Tad mēs gada beigās jau bijām atraduši un iemācījies. Katru mēnesi 10 sēnes, tas ir 120 sēņu sugas. Ļoti daudzi tā iemācījās sēnes,” stāsta sēņotāja Līga Jēka.

Visi kopā cītīgi meklējam sēnes, un Līga uzsver – vislabāk uz mežu doties ar grozu, noteikti nevajadzētu sēnes lasīt plastmasas maisiņā. It īpaši siltās vasaras dienās tas var veicināt sēņu ātrāku bojāšanos, savukārt grozs nodrošina pietiekami labu ventilāciju, turklāt palīdz izplatīties sēņu sporām. Līga atzīst, ka sēņu gads šogad ir vājš. Vismaz Kurzemes pusē, kur vasara bijusi sausa, līdz ar to sēņu maz. Tomēr arī tas kārtīgu sēņotāju no došanās mežā neattur.

“Daudziem tas patīk. Tur ir vesels klājiens ar gailenēm. Pusdienu lasa gailenes, patīk gailenes lasīt/meklēt. Tāpēc es arī dalos ar savām sēņu vietām. Es neesmu dusmīga, ja es aizeju un viņas ir nolasītas. Es eju atkal meklēt citas vietas, un man patīk tas pārsteigums, ka es viņas atrodu tur, kur es nezināju, ka viņas var būt,” norāda Līga.

Sēņu atpazīšana Latvijas mežos arī nav viegls darbs. Sēņotājam ir jāspēj atšķirt ēdamas sēnes no neēdamām, jāatpazīst indīgās, un protams, vislabāk turēties pie principa – lasīt tikai zināmās.

Lai uzglabātu sēnes konservētā veidā, vai, piemēram, kaltētu, tās ir nepieciešams kārtīgi apstrādāt. Ir sēnes, kuras var ēst svaigas, taču, lai to darītu, ir ļoti labi jāpārzin sēnes un ir jābūt stingrai pārliecībai par to, ka tā ir pareizā suga.

Latvijas mikologu biedrība rīko nometnes, kuras ik gadu notiek kādā no Latvijas reģioniem, un tā ir lieliska iespēja iepazīt Latvijas sēņu daudzveidību. Tāpat mikologu biedrībā var iestāties ikviens, kam ir liela interese par sēnēm un sēņošanu – gan ar pieredzi, gan bez.

Kad vairākas sēņu vietas esam izbraukājuši un guvums ir gana liels, Līga aicina mūs līdzi uz mājām, lai parādītu kādu savā ģimenē iecienītu gaileņu pagatavošanas veidu – sēņu sviestu.

“Tā būs žāvēta sēne ziemai. Visdrošāk gatavot sēnes ziemai ir žāvēšana un saldēšana. Konservēšana ir diezgan bīstama. It sevišķi iesācējiem. Tur var attīstīties tās nelabvēlīgās baktērijas, man liekas, ka pareizi tā ir, un var saindēties. Burka vizuāli var neizskatīties, ka viņa ir beigta. Attaisa vaļā, sāk ēst un var saindēties. Tā kā – ļoti uzmanīgiem jābūt,” norāda Līga.

“Sēnes pareizi esot nevis griezt, bet plēst. Sēnēm nepatīkot saskarsme ar visādiem šiem nažiem un metāliem,” stāsta Līga. “Tagad mēs sacepsim gailenes, sāls, pipars, gailenes un nedaudz sviests. Tādas paciņas var salikt saldētavā ziemai. Un ziemā taisīt gaileņu sviestu.”

Kad Līgas sarūpētais launags ir gatavs, varam to nogaršot. Līga bagātīgi apziež maizes šķēles un secinājums ir viens – šis ir patiešām garšīgs un diezgan vienkārši pagatavojams gardums, ko varam ieteikt izmēģināt visiem.